Kandidāti literatūrā

kandidats
Kandidāts

Titāniks, fobijas, Saeimas vēlēšanas, piepūšamie dinozauri, pasaules gala gaidīšana, koncentrācijas nometne, bēres un krietns daudzums grafomānijas. Tas viss „Literārās akadēmijas” Prozas meistardarbnīcas 2013 dalībnieku stāstu krājumā „Kandidāts”, kurā apkopoti šo meistardarbnīcu noslēguma darbi.

Kā, lai vērtē šādu stāstu krājumu? No vienas puses ir skaidrs, ka tas ir autoru iesācēju stāstu krājums un nav pat publicēts drukātā formātā. No otras puses, tas tomēr tiek piedāvāts lasītājiem un ir veidots kā stāstu krājums ar ievadu piedevām. Šķiet, ka jāvērtē ir kaut kā pa vidu, jo vērtējot stāstus tikai kā amatieru mēģinājumus, mēs nonicinātu šo autoru pretenzijas uz profesionalitāti (šķiet, ka tādas pretenzijas šeit ir manāmas), taču vērtējot to kā profesionālu autoru darbu mēs riskētu būt pārlieku nežēlīgi un netaisni pret atsevišķiem stāstiem.
Stāstu krājumi latviešu valodā netiek publicēti īpaši bieži, vēl jo retāk tiek publicētas stāstu antoloģijas. Šādi veidoti stāstu krājumi man sirdij ir īpaši tuvi, jo vienas grāmatas ietvaros dod iespēju iepazīties ar dažādiem rakstības stiliem un autoru skatījumiem. Nereti šādi stāstu krājumi tiek veidoti pēc noteikta žanra vai tematikas, lai izveidotu vienotu un pabeigtu krājuma iespaidu. Šajā gadījumā krājuma uzstādījums šādu iespēju izslēdz, un tomēr tas atstāj visnotaļ vienotu un pabeigtu iespaidu, un no kopējās izjūtas izkrīt vien daži stāsti.
Guntis Berelis krājuma ievadā apcer vai vispār ir iespējams iemācīt kļūt par rakstnieku. Laikam jau nē. Var vienīgi iemācīties kļūt par rakstnieku. Berelis uzskata, ka meistardarbnīcu galvenais uzdevums ir piespiest mācīties. No 16 meistardarbnīcu dalībniekiem, līdz beigām izturēja 10, kuru stāsti arī apkopoti šajā krājumā.
Manuprāt, savāktākais krājuma stāsts ir Lienes Rūces „Zeme”. Tas vēsta par sievieti, kur ļoti mīl savu dārzu. It kā nekas daudz nenotiek, bet stāsts labi turas kopā un nav īpaši daudz kur ‘piesieties’. Tas arī ir vienīgais stāsts, par kuru runājot nav jāliek liels „bet”.
Ulža Krastiņa „Kandidāts jeb kādas kampaņas neveiksmes noslēpums” ir satīrisks stāsts par vēlēšanām. Par to kā vēstures skolotājs nodibina vienas cilvēka partiju Par labāku dzīvi jau šodien un iesaistās politiskajā cīņā. Rodas sajūta, ka stāsta rakstīšana autoram ir sagādājusi patiesu prieku un zināms prieks rodas arī lasītājiem. Un tomēr relatīvi īsais stāsts tā arī nekad nespēj pacelties pāri tādai paprastai ironijai par Latvijas politisko vidi.
Lauras Feldbergas „Zemūdens bērni” ir stāsts par bailēm un baiļu dabu. Brīžiem likās, ka stāstam īsti neizdodas izrauties no rāmā plūduma un kaut kāda naivuma, kas it īpaši jūtams lasot dialogus. Bet idejiskajā līmenī šis droši vien ir vislabākais no stāstiem.
Daces Akermanes „Alises Grīnas diktofons” ir par mazmeitu un vecvecākiem. Nu kāda velna pēc latviešu rakstniecei jāraksta par klišejisko Titāniku. Un tomēr jūtami patīkami veidoti tēli, pat neskatoties uz liekvārdību.
Lauras Celmiņas „Patapinātāji” un Katrīnas Rudzītes „Pasaules gals” ir stāsti, par kuriem nav īsti ko teikt. Nekas īsti nenotiek, nekādas atklāsmes netiek gūtas un arī nekāds valodiskais baudījums netiek piedāvāts. „Patapinātāji” ir par studentes dzīvi un attiecībām ar citiem studentiem. „Pasaules gals” ir par kādu meiteni, kura apcer domu, ka var uznākt pasaules gals. Šis stāsts vairāk nekā citi atgādina grafomonisku apcerējumu par dzīvi un dzīves jēgu.
Lindas Skrandas „Sieviete” ir stāsts par koncentrācijas nometni sievietēm. Apokaliptiskā traģisma noskaņa varbūt ir nedaudz pārspīlēta, un lai arī šāda žanra stāsti man ne sevišķi iet pie sirds, tomēr uz kopējā fona tas tematiski izcēlās.
Mārītes Štālas „Smilšu mandalas, klejojošie teksti” ir stāsts, kas balstās uz ideju. Meitene ir iedomājusies, ka draugs viņu grib nožmiegt. Ideja gana interesanta, izklāsta veids arī, bet beigās tas kaut kur izčib un stāsts vairāk atgādina joku.
Ilgas Liepiņas „Dinozauru medības” ir neliels stāsts par meiteni, kura sāk piestrādāt par auklīti. Stāsts ir īss un atrisinājums negaidīts.
Vislielākās pārdomas radās lasot Zandas Tereško „Tehnisko cilvēku”. Iesākumā stāsts neatgādina neko citu kā vien savas žults izgāšanu uz papīra. Visiem kādreiz mēdz sakrāties zināms daudzums niknuma, bet nesaprotu kādēļ tas jāmēģina padarīt par stāstu. Galvenā varone Elīna ir paņēmusi (klasiski) ātros kredītus, iztērējusi tos par štruntiem un vairs nezina kā atkauties no parādu piedzinējiem. Šo stāstu tik tiešām gribējās mest pie malas, jo galvenās varones apņēmība nozākāt visu un visus ir vienkārši nomācoša. Tad arī paradās visnotaļ krāšņas metaforas, piemēram, runājot par savu Omu: „Vecā, mirusī dzemde atdzīvojās un deva nepareizus impulsus smadzenēm. Dzemde teica – piepildi mani, Oma domāja kā domāt citādāk”. Lai piepelnītos Elīna sāk filmēt bēres, un tad arī parādās zināma jēga. Stāsta otrā puse atstāj pat diezgan patīkamu iespaidu, taču šķiet, ka to tā īsti izglābt nespēj.
Neskatoties uz kritiku, ko esmu tam veltījis, man krājums patīk. Daudziem stāstiem varētu pārmest liekvārdību, bet iespējams tas ir tādēļ, ka man tuvāks ir Hemingveja lakoniskais stils. Stilistiski būtībā visi stāsti ir uzrakstīti labi, un daudz lielākas problēmas ir jūtamas formas ziņā. Stāsts ir specifisks žanrs un ne katrs, kas spēj rakstīt romānus spēj rakstīt stāstus, un otrādi. Radās sajūta, ka daži no šiem autoriem raksta žanrā, kuru viņi nesaprot un kurš viņiem arī nepatīk.
Kopumā krājums atstāj ļoti patīkamu iespaidu. Nelasāmu stāstu nav, kāda puse ir krietni aizraujoši, un pārējie ir mazākais cerīgi. Turklāt krājumu var lejupielādēt bez maksas las.am

Advertisements

Leo Peruca tīcības alķīmija

Leo Perucs, Svētā Pperutz-leoētera sniegs, Zvaigzne ABC, 2010, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice

20. gadsimta 30. gadi. Osnabrikas slimnīcā kāds ārsts atmostas no komas un mēģina atcerēties, kas ir noticis. Gan slimnieku kopēja, gan ārsti, gan visi pārējie, kuri viņu apmeklē slimnīcā apgalvo, ka viņš ir nogulējis komā piecas nedēļas. Viņam pašam šķiet, ka tikai dažas dienas. Viņam ir miglainas atmiņas par pēdējo piecu nedēļu notikumiem. Guļot slimnīcā viņš mēģina atsaukt savas atmiņas un saprast vai tā ir īstenība vai tikai sapnis.

Peruca Romāns rakstīts no šī ārsta, Georga Frīdriha Amberga, perspektīvas. Romāna sākumā mēs mazliet uzzinām par viņa dzīvi, mazliet uzzinām par viņa aizraušanos ar kādu grieķu studenti Bibišu un mazliet par krievu emigrantiem un vēl šo to. Grāmata ir piebārstīta ar nelieliem spilgtiem tēliem, bet par viņiem visiem mēs uzzinām tikai mazliet. Ļoti daudz nav iespējams pateikt kaut vai tikai romāna nelielā apjoma dēļ (mazāk kā 200 lapaspuses), bet šķiet tas nav arī nepieciešams. Visi šie teli drīzāk ir kā vides elementi, kas raksturo mazo, miglaino ciematiņu. Grāmatas īstā intriga neslēpjas nedz ārsta Amerga atmiņas meklējumos, nedz viņa mīlas sakaros ar grieķu studenti. Sākot strādāt par pagasta ārstu Morvēdē, viņš sastop brīvkungu fon Malkīnu, kurš ar ķīmijas palīdzību vēlas atgriezt cilvēkos ticību. Ar fanātisku aizrautību viņš sapņo atgriezt tronī ķeizaru, bet lai to izdarītu, cilvēkiem ir nepieciešama ticība. Šī ir viena no tām grāmatām, kas savu īsto jēgu atklāj tikai kopumā. Iesākumā pieteiktā kriminālā intriga nespēj noturēt uzmanību, un izkaisītie tēli arī īsti nelīmējas kopā, un tikai izlasot to līdz beigām viss nostājas savās vietās.

Leo (Leopolds) Perucs (1882-1957) ir austriešu matemātiķis un rakstnieks, kurš savas dzīves laikā sarakstījis 11 romānus, visus apjomā nelielus un ar zināmiem fantāzijas elementiem. To dēļ viņa darbi dažkārt pieskaitīts pie maģiskā reālisma. Kāds laikabiedrs viņa rakstīšanas stilu raksturojis kā Agatas Kristi un Franza Kafkas neuzticības aktu. Latviski tulkoti vēl vairāki viņa darbi. Romāns „Svētā Pētera sniegs” arī ekranizēts, video gan atrast neizdevās.

Grāmata noteikti ir lasīšanas vērta un ja vēl ņem vērā, ka iegādājos to izpārdošanā par 1 eiro…

Harijs Poters, filosofija un Dumidora seksuālā orientācija

Harijs Poters un filosofija
Harijs Poters un filosofija

Ja Sirius Bleks pārvēršoties par suni (Ķepaini) luncina asti vai tas nozīmē, ka viņš ir suns? Labais, sliktais un neglītais Cūkkārpas izglītības sistēmā. Vai „Harijs Poters” manifestē radikālo feminismu? Un ko vispār varam uztvert par realitāti.

Grāmata „Harijs Poters un filosofija” („The Ultimate Harry Potter and philosophy, Hogvarts for Muggles”, edited by G. Bassham, 2010) analizē visiem labi zināmo stāstu par burvjiem mums līdzās no filosofijas skatpunkta. Pēc būtības filosofija, protams, ir kaut kas tikai vientiešiem (ne-burvjiem) piedienīgs, tomēr šajā grāmatā filosofi ir uzdrošinājušies analizēt arī citai realitātei piederošo Potera jaunskungu un visus ‘viņam līdzīgos’.

Šī ir viena no grāmatām Open Court popkultūras un filosofijas sērijā (Popular Culture and Philosophy series). Cik noprotu, tad šāda veida sērija pastāv jau 2000. gada un ir publicējusi vairāk kā 80 grāmatas par visdažādākajiem popkultūras fenomeniem. Šajā sērijā var atrast tādus darbus kā „Simpsoni un filosofija”, „Vudijs Alens un filosofija”, „Oza zemes burvis un filosofija”, „Pokers un filosofija” utt.

Pēc būtības grāmatas veidotas pēc ļoti vienkāršas formulas: X un filosofija, kur x ir populāra filma, seriāls, mūzikas grupa, personība, sporta vaids vai vienkārši kaut kas ko var uzskatīt par būtisku popkultūras elementu, piemēram, ipod. Par attiecīgo tematu tiek apkopotas filozofiska rakstura dažādu autoru esejas un apkopotas grāmatā. Rezultātā mēs iegūstam kaut ko, kas ir kaut kur pa vidu starp filosofiju, vieglu vakara lasāmvielu un uzziņas materiālu īpaši aizrautīgiem faniem.

Jau kādu laiku atpakaļ vēlējos izlasīt kaut ko no šīs sērijas grāmatām, un uz labu laimi izvēle krita par labu tieši Harijam Poteram. Tagad gan domāju, ka vajadzēja izvēlēties kaut ko citu, jo piemeklēt filozofiskas tēmas šai fantāzijas pasaulei ir vienkārši pārlieku viegli. Uzreiz gan jāsaka, ka man grāmata patika neskatoties uz daudziem trūkumiem. Šķiet, ka galvenais ir to lasīt ar atvērtu sirdi un pārlieku neiedziļinoties tur paustajās idejās.

Grāmata, kuru izlasīju ir jau otrais izdevums. Pirmo reizi tāda tikai izdota jau 2004 gadā, kad vēl nebija publicētas visas sērijas grāmatas (starp citu akcents likts ir uz grāmatām un filmas tiek tikai pieminētas). Šis papildinātais izdevums aptver visas grāmatas un arī intervijas ar autori Dž. K. Roulingu.

Esejas, manuprāt, varētu iedalīt divās kategorijās. Pirmajai kategorijai pieskaitāmas esejas, kuras Hariju Poteru izmanto tikai kā tēmu ierosinātāju, bet tālākajā analīzē vairāk koncentrējas uz problēmas aplūkojumu no dažādām filosofijas perspektīvām. Pa Cūkkārpu klejo spoki  un mēs iegūstam nodaļu par dažādām dvēseles koncepcijām. Otrajai grupai pieskaitāmas nodaļas, kuras tiešām analizē Hariju Poteru no filozofijas skatpunkta. Tajā starpā tiek izvērtētas „Harija Potera” attiecības ar feminismu un Cūkkārpas pedagoģiskā sistēma.

Ņemot vērā, ka katru nodaļu/eseju ir sarakstījis cits autors grāmatas stilistika ir atšķirīga, tomēr ne tik ļoti kā varētu gaidīt. Var noprast, ka sērijas izdevēju uzstādījums ir, lai teksti būtu rakstīti vienkāršā, plašai publikai saprotamā manierē. Nozīmīgas filosofu idejas tiek izklāstītas konspektīvi, vienas vai dažu rindkopu apmērā. Tā kartēziskais dvēseles skatījums pirmajā nodaļā tiek izklāstīts vienā lapaspusē, bet materiālistu skatījumam vajag vien trīs teikumus. Tas ir vienlaicīgi šīs grāmatas pluss un arī tās lielākais mīnuss. Idejas netiek īsti analizētas, bet gan tikai pieminētas un rada visai trivializētu iespaidu kā tādu. Taču vienlaikus šāda pieeja ļauj vienas grāmatas ietvaros pieskarties ārkārtīgi plašam ideju spektram, lādēji rosinot dziļāku interesi.  Tur var atrast Kantu, Aristoteli un Platonu un veselu rindu citus ievērojamākos filosofus un ir aplūkotas tādas tēmās, kā dvēsele, nāve, izvēle, ķermeņa-psihes nošķīrums, feminisms, vara, libertārisms, mīlas dzēriena ētiskie aspekti u.c. Grāmatas saturisko kvalitāti būtiski negribētu apšaubīt, jo visi autori ir profesionāli filosofi no dažādām augstskolām, tomēr ārkārtīga vienkāršotā pieeja dažādām filozofiska rakstura tēmām reizumis šķiet vairāk nekā diskutabla.

Kam šī grāmata varētu būt domāta? Laikam jau pirmkārt visiem Harija Potera faniem. Tā ir viegli uztverama, aizraujoša un domāšanu rosinoša grāmata. Tā ļauj paskatīties uz iemīļotajiem varoņiem no cita skatpunkta un aicina nopietnāk paanalizēt tajā aplūkotās problēmas. Tajā pašā laikā, ja grāmatu lasa kāds ar filosofiju iepriekš nesaistīts lasītājs tad būtu nepieciešams arī kāds, kas palīdz analizēt aplūkotās problēmas. Bez papildus komentāriem lasot šo grāmatu varētu rasties iespaids, ka visa filosofija ir vien tāda nenopietna parunāšanās par tēmu. Šī grāmata varētu būt lieliska vidusskolas filosofijas stundās kā diskusiju rosinošs avots.

Visbeidzot jautājums: Vai Dumidors ir gejs? Acīmredzot jā, jo tā vismaz kādā intervijā apgalvo pati Roulinga (nez kādēļ biju palaidis to garām). Taču būtisks šis jautājums ir no cita aspekta, jo tas rosina diskusiju arī par to cik autonoms ir pats darbs. Vai autoram vispār ir tiesības monopolizēt savus varoņus? „Harijs Poters” ir pabeigts un vismaz tuvākajā nākotnē jauni darbi nav gaidāmi. Kritiķi pēc Roulingas paziņojuma norādīja, ka autoram nav tiesību pievienot faktus, kas nav atspoguļoti pašā darbā. Grāmatu izlasot, katrs lasītājs pats iztēlojas tajā aprakstītos notikumus un veido savu subjektīvu darba interpretāciju, un autoram nav tiesību monopolizēt šīs subjektīvās interpretācijas pievienojot faktus, ārpus teksta ietvariem. Vairums lasītāju, protams, tam nepiekrīt un uzskata Roulingu par neapšaubāmu autoritāti. Par šo un daudz ko citu grāmatā „Harijs Poters un filosofija”.

Divas trešdaļas Murakami

Murakami, Haruki
Haruki Murakami

Haruki Murakami, 1Q84 triloģija, ZvaigzeABC, tulkojusi Ingūna Beķere, 2012, 2013

Haruki Murakami vārds komentārus neprasa. Diez vai ir vel kāds japāņu autors, kurš tik plaši tiek tulkots pasaulē un Latvijā, kura darbi tūlīt pēc iznākšanas nonāk pārdotāko grāmatu topu augšgalā un, kurš gadu no gada tiek minēts kā viens no potenciālajiem Nobela prēmijas laureātiem. 1Q84 triloģija ir pēdējais latviski tulkotais Murakami darbs. Viņa „magnum opus”, kas kopumā aptver ap 1000 lapaspusēm.

Par triloģiju šo darbu var nosaukt visai nosacīti, jo visas daļas ir lasāms kā viens nepārtraukts vēstījums, un nereti arī tiek izdots kā viena grāmata. Darbs aptver laika periodu astoņu mēnešu garumā. Jauna sieviete pa kāpnēm nokāpj no autostrādes un apkārtējā pasaule ir izmainījusies. Vēlāk izrādās, ka viņa ir pasūtījuma slepkava, kura nogalina vardarbīgus vīriešus. Tad vēl ir matemātikas skolotājs, kurš brīvajā laikā mēģina kļūt par rakstnieku. Viņš piekrīt pārstrādāt kādas vidusskolnieces darbu. Un tad ir mazie cilvēciņi (little people), kuri izlien no mirušas kazas mutes un savērpj gaisa kūniņu. Gan rakstnieku, gan slepkavu kā jau nojaušams saista sena mīlestība un little pepole nav tik nevainīgi kā sākumā varētu šķist. Un tas viss 1000 lapaspušu garumā.

Darbā ir divas paralēlās līnijas. Viena nodaļa vēsta par slepkavu Aomami un nākamā jau par rakstnieku Tengo un atkal par Aomami (trešajā grāmatā parādās vēl viens). Šādu stāstījuma veidu Autors izmantojis jau arī citos darbos. Diezgan ātri viņš ļauj lasītājam noprast, ka abi tēli ir saistīti un viņiem ir neizbēgami jāsatiekas. Jautājumu par likteni šajā darbā vispār tiek apspēlēts daudz un dikti.

Pirmkārt jau sākot lasīt šīs grāmatas ir jāatceras, ka tas ir Murakami, un tas jau garantē zināmu kvalitāti. Viņš raksta nepārprotami gudri un ir viens no autoriem, kurš ļoti veiksmīgi spēj rakstīt viegli uztveramā valodā un tajā pašā laikā nepazeminot literāro latiņu. Viņa darbus ir grūti pieskaitīt kādam žanram. Tajos vienmēr ir fantāzijas elementi (no romāniem izņēmums, šķiet, ir tikai Norvēģu koks), bet tomēr nav fantāzijas literatūra. Fantastika viņam drīzāk ir tikai stāsta elements, kas ierosina darbību. Tamdēļ atsevišķi kritiķi viņa darbus mēdz pieskaitīt maģiskajam reālismam.

1Q84 ir piesātināts ar, Murakami raksturīgajām, intelektuālajām atsaucēm. Tur ir viss sākot no klasiskās mūzikas un Luisa Ārmstronga un beidzot ar Prusta „Zudušo laiku meklējot” un Karlu Gustavu Jungu. Murakami piemīt neapšaubāms talants pa drusciņai vien „iebarot” lasītājam dažādas intelektuālas atsauces. Un nez vai ir daudz autoru, kuri tik neuzkrītošā, bet pārliecinošā veidā spēj motivēt lasītāju ķerties pie Prusta. It īpaši labi Murakami pieprot mūzikas piemeklēšanu saviem darbiem, viņa „Norvēģu koks” lieliski lasījās klausoties tāda paša nosaukuma Bītlu dziesmu, un šajā darbā viņš atkal un atkal atsaucas uz Leoša Janāčeka „Sinfonietta”, kas lieliski uzbur darba noskaņu.

Murakami aizvien arī piedāvā dažādas erotiskās ainiņas. Tur ir gan diezgan izvērsti pirmās lesbiskās mīlestības apraksti, gan māte ar nolaistu krūšturi, gan diezgan dīvaina dzimumakta apraksts. Šādas ainiņas atkārtojas ar zināmu regularitāti un ir pierasts Murakami darbu elements. Taču viņš to dara ar ārkārtīgi labu gaumes izjūtu.

Pēc būtības 1Q84 piemīt visi labam Murakami darbam raksturīgie elementi, un tomēr, šķiet, ka kaut kas pietrūkst. Patiesībā jau pareizāk būtu teikt, ka kaut kas ir krietni par daudz. Manuprāt, tur ir vismaz viena grāmata par daudz. Darbs būtu tikai ieguvis ja tiktu saīsināts vismaz par kādu trešdaļu. Lasot nevienu citu viņa darbu nav bijis tā, ka es gandrīz vai šķiru pāri lapaspuses izlasot vien pāris rindiņas no katras rindkopas. Reizumis pat kādu simts vai vairāk lapaspušu garumā šajā darbā nekas tā īsti nenotiek. Protams, ka nav jābūt nepārtrauktam action, bet Murakami aizpilda lapaspuses aprakstot, kā Tengo vāra sev kafiju vai iet uz tualeti, vai kā Aomame skatās spogulī, vai domā par savu gumijkoku vai lūkojas laukā pa logu. Tik tiešam apšaubu arī, ka bija nepieciešams viņas biogrāfiju izstāstīt piecas vai vairāk reižu. Šajā darbā ir krietni daudz visa kā, kas nepapildina stāstu, bet tikai drīzāk pastiepj to garumā. 1000 lapaspuses ir vienkārši krietni par daudz un tādam apjomam vienkārši nepietiek ar šo, ne pārāk komplicēto sižetu.

Šis ir arī pirmais Murakami romāns, kur viņš pilnībā atteicies no pirmās personas lietojuma. Bet tādējādi 1Q84 ir Murakami bez Murakami. Diemžēl viņam neizdodas darbu pilnībā savākt un rodas grūti pārvarama atsvešinātība. Pēc dažiem rakstiem var noprast, ka Murakami vēlējies lai šis romāns būtu vienkāršāks, bet arī šajā aspektā viņš ir pārcenties.

Murakami, protams, raksta ļoti labi, un tas ir arī iemesls kādēļ es 1Q84 izlasīju līdz pat beigām, bet šis nav no viņa labākajiem darbiem. Tas ir labs romāns ar ko aizpildīt garos ziemas vakarus, bet neiesaku to nevienam, kurš jau iepriekš nav lasījis kaut ko citu no Murakami, jo 1Q84 var radīt ne to izcilāko priekšstatu par tiešām ģeniālu autoru.

Latviski ir tulkoti teju visi Murakami romāni un nākamgad laikam būs vēl viens. Izsaku tikai cerību, ka kāda izdevniecība kādreiz saņems drosmi izdot arī kādu no viņa īso stāstu krājumiem. Murakami, stāstu rakstnieks, ir varbūt pat krietni labāks par Murakami, romānu rakstnieku.

Ziņas par nāvi un patiesības meklējumi

Jaaka_noveles_vaks.cdrJāks Jeerīts, “Ziņas par nāvi”, Mansards, 2011

Nomirst Staļins un Molotovs, mirst pavecāks kolēģis, mirst vecs ebrejs un viņa suns, miris kāds mākslinieks un mirst arī Hemingvejs. Jāka Jeerīta noveļu krājumā kopumā ievietotas 16 noveles, sarakstītas laika posmā no 1980 līdz 2007 gadam. Teju katrā otrajā stāstā tiek pieminēts kāds mirušais, bet tie nekad nekļūst par stāsta centru, bet gan tikai inspirē paša autora pārdomas. Lasot šo grāmatu radās iespaids, ka daudzas noveles ir autoram ļoti personīgas. Lielākoties tās ir rakstītas pirmajā personā un atspoguļo kādu posmu no viņa paša dzīves. Tie, vismaz daļa, ir tādi autobiogrāfiski fragmentiņi.

Uz grāmatas aizmugurēja teikts, ka šīs noveles „parāda autora literāro daudzpusību un ļauj izsekot viņa gara un dzīves pieredzei, ceļojumiem sevī un pie sevis un patiesības meklējumiem”. Diemžēl, gan nākas secināt, ka acīmredzot šī vēlme „izsekot gara un dzīves pieredzei” vietumis paliek par nastu.

Grāmata ir sarakstīta laika posmā, kas aptver 27 gadus. Pats par sevi saprotams tas arī nozīmē, ka stāsti ir ārkārtīgi dažādi. Tie vienlaikus vēstī gan par dzīvi Padomju Savienībā, gan par brīvo Igauniju un sastapšanos ar rietumu kultūru. Jāks Jeerīts raksta precīzā vienkāršā valodā, kas neapgrūtina ar pārmērīgu metaforu lietošanu ,un pat poētiskākajās no novelēm (piem. Draugs) viņš saglabā šo skaidro izteiksmes formu, kuru es ārkārtīgi cienu.

Tomēr no šīs mēģinājuma aptvert dzīves pieredz grāmata cieš, un, manuprāt, tieši saturiskajā ziņā. Līdztekus ārkārtīgi spēcīgām novelēm parādās arī tādas, kas liek uzdot jautājumu: „Nu un?” Tāda ir, piemēram, novele „Septiņi mēneši un septiņas dienas” (2005), kas vēsta par autora pieredzi kā diplomātam strādājot Itālijā. Tas ir viegls pastāstiņš, par precīzo ziemeļnieku sadursmi ar nesteidzīgajiem itāliešiem. Pašam stāstam nav ne vainas, tomēr tas īsti nepaceļas pāri vienkāršam atmiņu stāstījumam. Nedaudz pacelties pāri kādai preses slejai ļauj vienīgi autora izteiksmes veids.

Tāpat arī „Hemingveja nāve” (1984) tīri labi varētu šeit nebūt. Pati par sevi novele nav slikta, bet tā ir viena no tām novelēm, kas ir rakstīta tikai savam laikmetam. Stāstu par kolhoznieci glābj vienīgi viņas sastapšanās ar faktu, ka Hemingvejs izdarījis pašnāvību. Var jau būt, ka krājumā tas iederas aiz tās pašas vēlmes parādīt autora daudzpusību.

Šie piemēri nav vienīgi, taču nevēlos vēl kaut ko izcelt, jo par spīti trūkumiem grāmata kompozicionāli veiksmīga. Stāsti tajā nav sakārtoti hronoloģiski, tomēr lasot no vāka līdz vākam tikai retumis iejaucās sajūta, ka tie rakstīti tik dažādos laika posmos.

Šķiet, ka noveles sakārtotas ņemot vērā šos autora patiesības meklējumus. Pirmā novele iesākas ar viņa bērnību, kurā viņš saskaras ar Staļina nāvi, un īsti nevar saprast vai sērot vai nē. Vairākās novelēs tiek pieminēti viņa vēlme aizbraukt uz sapņu pilsētu Prāgu. Un tad vēl ‘gudrie’, kuri iemiesojušies dažādās formās nostājas uz dzīves ceļa.

Atbilžu meklējumi kulminējas novelē „Aizmirstais Ābrahams”. Tā ir sarakstīta itin kā sarunas veidā ar Ābrahamu. Tajā savijas autora stāsts par diplomātisko pieredzi un patiesības meklējumiem. Novele hronoloģiski ir sarakstīta kā pēdējā, un liek domāt, ka atšķirībā no citām rakstīta ar domu par šo grāmatiņu. Ja tās mērķis bija sasiet kopā šos patiesības meklējumus, tad tas arī veiksmīgi ir izdarīts.

Līdztekus šai, īpašas atzīmēšanas vērtas būtu noveles „Draugs” (1980, izlasāma arī portālā Satori.lv), kaut vai lieliski poētiskā stila dēļ, un „Mākslinieka portrets” (1990), kas ir vien no retajām, kas nav rakstīta pirmajā personā.

„Ikvienam saprotams, ka nāve māksliniekam nebija vienaldzīga .Nāves tēls, nāves krāsa, nāves gaisma. Un tas, kas būs pēc tam.” (79. lpp.)

Jāks Jeerīts ir igauņu dzejnieks, novelists un diplomāts. No 2006 līdz 2010 gadam arī Igaunijas vēstnieks Latvijā.

Grāmatu iegādājos jau nocenotu par Ls 1.13. Vērtējot pēc satura un cenas attiecības, tas bija vienkārši izcils pirkums.

Hronikas

chronicles-of-harris-burdickThe Chronicles of Harris Burdick: Fourteen Amazing Authors Tell the Tales, 2011

Luisa Lorija, Keita Dikamillo, Lemonijs Snikets, Stīvens Kings un citi. Kopumā 14 autori vienā bērniem domātā stāstu krājumā.

1984. gadā Kriss von Alsburgs publicēja grāmatu „The Mysteries of Harris Burdick”, kurā bija iekļautas nedaudz dīvainas stāstu ilustrācijas, bet nebija pašu stāstu. Leģenda vēsta, ka zīmējumus izdevējam kādā tumšā vakarā atnesis vīrs vārdā Haris Burdiks. Kopā 14 zīmējumus no 14 stāstiem. Izdevējs par zimējumiem bijis sajūsmā un vēlējies redzēt visu manuskriptu, bet noslēpumainais autors pēc tā vakara nekad vairs netika redzēts. Izdevējs viņu meklējis, bet nav izdevies iegūt nekādas ziņas nedz par šo autoru, nedz par viņa atrašanās vietu. Un tātad tika izdota grāmata, kurā bija tikai zīmējumi un stāstu nosaukumi un nekas vairāk. Ideja pavisam vienkārša – veicināt bērnu iztēli, ļaujot viņiem pašiem sacerēt ilustrācijām atbilstošus stāstiņus.

Šajā grāmatā pie tiem pašām ilustrācijām ir ķērušies profesionāli rakstnieki un 1320968440-screen_shot_2011-11-10_at_3.33.15_pmizveidojuši visnotaļ interesantu stāstu krājumu. Tiem, kas pazīstami ar amerikāņu bērnu literatūru pietiks jau ar stāstu autoru vārdiem vien. Ja arī nekas cits nav lasīts, tad Stīvena Kinga vārds jau nu gan būs manīts (starp citu krājumā ir arī viņa sievas Tebitas Kingas stāsts). Saprotams arī es nevarēju atturēties neielūkojies šajā darbā.

Keitas Dikamillo stāstā „Trešā stāva guļamistaba” meitenīte raksta vēstules sanunvam brālim armijā. Stāsts par sadzīvošanu ar vecāku un savā ziņa arī brāļa zaudējumu. Stīvens Kings stāstā „Māja kļavu ielā” savij vienā stāstā mistiku un emocionāli vardarbīgu patēvu. Tāds psiholoģiskās spriedzes stāsts bērniem Kinga aizvien aizraujošajā stilā. Atmiņā paliekošākais ir Luisas Lorijas stāsts par lidojošo mūķeni. Atmiņā paliecis arī kāds naivi burvīgs stāsts, kurā kāds vīrs cīnās ar putekļu dēmonu. Un pavisam skaidra stāsta mācība: neatliec uz rītdienuThe-Chronicles-of-Harris-Burdick_04 to, ko vari padarīt šodien.

Grāmata ir tiešām laba, tomēr lasīju to vairāk nekā gadu, pa stāstiņam vien šad un tad. Lielais vairums stāstu ir tiešām ļoti labi, bet atliek vien nopūsties un atzīt, ka laikam esmu kļuvis tiem par vecu. Tā nepārprotami ir laba literatūra, tomēr tā ir bērnu literatūra. Iesaku grāmatu tiem, kam reizumis gribas izlasīt kādu bērnišķīgi labu stāstu, kas ļauj atgriezties bērnībā. Nekādas atklāsmes nevajadzētu gaidīt, bet vienmēr var izbaudīt tiešām lieliskos zīmējumus.

Resursi: radoša Krisa von Alsburga mājaslapa

Meitene viegli uzliesmojošos svārkos

7850The Girl in the Flammable Skirt by Aimee Bender, 1999

Vīrietis atklāj, ka viņam vēderā ir caurums un sieviete piedzemdē pati savu nesen mirušo māti. Sieviete pārdzīvo, ka vīrs piedzīvo neparasti strauju apgriezto evolūciju. Maza pilsētiņa ar divām mutantu meitenēm – vienai ir roka no uguns un otrai no ledus. Bibliotekāre, kura remdē skumjas par nesen mirušo tēvu nododoties seksam ar visiem vīrieškārtas bibliotēkas apmeklētājiem. Un, protams, meitene viegli uzliesmojošos svārkos.

Uzgāju grāmatu lasot komentārus saistībā ar Etgaru Keretu. Acīmredzot viņus abus mēdz pieskaitīt pie mūsdienu maģiskā reālisma literatūras. Lai nu tā būtu. Daļu no stāstiem droši vien arī var pieskaitīt pie maģiskā reālisma, jo par pārdabisko viņas stāstos neviens tā īsti nebrīnās, bet pārdomas gan raisa, tiklab stāstu varoņiem kā lasītājam.

Tomēr apzīmējums ‘maģiskais reālisms’ nekādā veidā nespēj sagatavot tam, ko piedāvā šīs stāstu krājums. Diezin vai būtu viegli atrast vēl kādu krājumu, kas tik labi raksturo, ko nozīmē ‘dīvains’, ‘neparasts’, ‘savāds’ literatūrā. Fantastiskie elementi ir tikai, apmēram, pusē no visiem stāstiem. Taču gandrīz visi bez izņēmuma ir uzskatāmi par dīvainiem. Autorei izdodas uzburt absolūti savādu atmosfēru. Kopā ar smalki izstrādātajiem tēliem un patīkami vieglo rakstīšanas manieri Benderei izdodas radīt tik tiešām ļoti labus stāstus.

Autore ne brīdi nebaidās runāt par provocējošām tēmām. Stāstos skarts gan nacisms, gan invaliditāte, gan apsēstības, mīlestība un ģimeniskās attiecības un tas viss papildināts ar maģisko atmosfēru. Taču pēc būtības stāsti ir un paliek stāsti par cilvēkiem un viss dīvainais ir tikai elements, kas palīdz līdz mielēm patiesi atklāt cilvēku, kuram jādzīvo šajā visnotaļ dīvainajā pasaulē.

Sen nebiju lasījis stāstu krājumu, ko tik ātri izlasīju no vāka līdz vākam, līdz ar to arī mana sajūsma. Tas bija kaut kas patīkami atsvaidzinošs pēc tās reālistiskās literatūras, kurā uz kādu laiku biju iegrimis.

Šis stāstu krājums ir Eimijas Benderes pirmā publicētā grāmata. Pēc tās viņa pamanījusies izdot vēl trīs romānus un vēl pāris stāstu krājumus, no kuriem pēdējo šogad. Karā ziņā tuvākajā laikā pie šīs autores es atkal atgriezīšos.

Atmiņā paliekošākais stāsts, šķiet, ir „Marzipan”, kas vēsta par to pašu vīru ar caurumu vēderā. Stāsts „Meitene viegli uzliesmojošajos svārkos” grāmatā ievietots kā pēdējais. Diez vai tas ir pats spilgtākais, tomēr radās iespaids, ka tas kaut kādā mērā ir par pašu autori un no tāda skatpunkta arī nosaukums iegūst citu nozīmi.

Autores mājaslapa