The Girl in the Flammable Skirt by Aimee Bender, 1999
Vīrietis atklāj, ka viņam vēderā ir caurums un sieviete piedzemdē pati savu nesen mirušo māti. Sieviete pārdzīvo, ka vīrs piedzīvo neparasti strauju apgriezto evolūciju. Maza pilsētiņa ar divām mutantu meitenēm – vienai ir roka no uguns un otrai no ledus. Bibliotekāre, kura remdē skumjas par nesen mirušo tēvu nododoties seksam ar visiem vīrieškārtas bibliotēkas apmeklētājiem. Un, protams, meitene viegli uzliesmojošos svārkos.
Uzgāju grāmatu lasot komentārus saistībā ar Etgaru Keretu. Acīmredzot viņus abus mēdz pieskaitīt pie mūsdienu maģiskā reālisma literatūras. Lai nu tā būtu. Daļu no stāstiem droši vien arī var pieskaitīt pie maģiskā reālisma, jo par pārdabisko viņas stāstos neviens tā īsti nebrīnās, bet pārdomas gan raisa, tiklab stāstu varoņiem kā lasītājam.
Tomēr apzīmējums ‘maģiskais reālisms’ nekādā veidā nespēj sagatavot tam, ko piedāvā šīs stāstu krājums. Diezin vai būtu viegli atrast vēl kādu krājumu, kas tik labi raksturo, ko nozīmē ‘dīvains’, ‘neparasts’, ‘savāds’ literatūrā. Fantastiskie elementi ir tikai, apmēram, pusē no visiem stāstiem. Taču gandrīz visi bez izņēmuma ir uzskatāmi par dīvainiem. Autorei izdodas uzburt absolūti savādu atmosfēru. Kopā ar smalki izstrādātajiem tēliem un patīkami vieglo rakstīšanas manieri Benderei izdodas radīt tik tiešām ļoti labus stāstus.
Autore ne brīdi nebaidās runāt par provocējošām tēmām. Stāstos skarts gan nacisms, gan invaliditāte, gan apsēstības, mīlestība un ģimeniskās attiecības un tas viss papildināts ar maģisko atmosfēru. Taču pēc būtības stāsti ir un paliek stāsti par cilvēkiem un viss dīvainais ir tikai elements, kas palīdz līdz mielēm patiesi atklāt cilvēku, kuram jādzīvo šajā visnotaļ dīvainajā pasaulē.
Sen nebiju lasījis stāstu krājumu, ko tik ātri izlasīju no vāka līdz vākam, līdz ar to arī mana sajūsma. Tas bija kaut kas patīkami atsvaidzinošs pēc tās reālistiskās literatūras, kurā uz kādu laiku biju iegrimis.
Šis stāstu krājums ir Eimijas Benderes pirmā publicētā grāmata. Pēc tās viņa pamanījusies izdot vēl trīs romānus un vēl pāris stāstu krājumus, no kuriem pēdējo šogad. Karā ziņā tuvākajā laikā pie šīs autores es atkal atgriezīšos.
Atmiņā paliekošākais stāsts, šķiet, ir „Marzipan”, kas vēsta par to pašu vīru ar caurumu vēderā. Stāsts „Meitene viegli uzliesmojošajos svārkos” grāmatā ievietots kā pēdējais. Diez vai tas ir pats spilgtākais, tomēr radās iespaids, ka tas kaut kādā mērā ir par pašu autori un no tāda skatpunkta arī nosaukums iegūst citu nozīmi.
Menoikejs 