Ziņas par nāvi un patiesības meklējumi

Jāks Jeerīts, “Ziņas par nāvi”, Mansards, 2011

Nomirst Staļins un Molotovs, mirst pavecāks kolēģis, mirst vecs ebrejs un viņa suns, miris kāds mākslinieks un mirst arī Hemingvejs. Jāka Jeerīta noveļu krājumā kopumā ievietotas 16 noveles, sarakstītas laika posmā no 1980 līdz 2007 gadam. Teju katrā otrajā stāstā tiek pieminēts kāds mirušais, bet tie nekad nekļūst par stāsta centru, bet gan tikai inspirē paša autora pārdomas. Lasot šo grāmatu radās iespaids, ka daudzas noveles ir autoram ļoti personīgas. Lielākoties tās ir rakstītas pirmajā personā un atspoguļo kādu posmu no viņa paša dzīves. Tie, vismaz daļa, ir tādi autobiogrāfiski fragmentiņi.

Uz grāmatas aizmugurēja teikts, ka šīs noveles „parāda autora literāro daudzpusību un ļauj izsekot viņa gara un dzīves pieredzei, ceļojumiem sevī un pie sevis un patiesības meklējumiem”. Diemžēl, gan nākas secināt, ka acīmredzot šī vēlme „izsekot gara un dzīves pieredzei” vietumis paliek par nastu.

Grāmata ir sarakstīta laika posmā, kas aptver 27 gadus. Pats par sevi saprotams tas arī nozīmē, ka stāsti ir ārkārtīgi dažādi. Tie vienlaikus vēstī gan par dzīvi Padomju Savienībā, gan par brīvo Igauniju un sastapšanos ar rietumu kultūru. Jāks Jeerīts raksta precīzā vienkāršā valodā, kas neapgrūtina ar pārmērīgu metaforu lietošanu ,un pat poētiskākajās no novelēm (piem. Draugs) viņš saglabā šo skaidro izteiksmes formu, kuru es ārkārtīgi cienu.

Tomēr no šīs mēģinājuma aptvert dzīves pieredz grāmata cieš, un, manuprāt, tieši saturiskajā ziņā. Līdztekus ārkārtīgi spēcīgām novelēm parādās arī tādas, kas liek uzdot jautājumu: „Nu un?” Tāda ir, piemēram, novele „Septiņi mēneši un septiņas dienas” (2005), kas vēsta par autora pieredzi kā diplomātam strādājot Itālijā. Tas ir viegls pastāstiņš, par precīzo ziemeļnieku sadursmi ar nesteidzīgajiem itāliešiem. Pašam stāstam nav ne vainas, tomēr tas īsti nepaceļas pāri vienkāršam atmiņu stāstījumam. Nedaudz pacelties pāri kādai preses slejai ļauj vienīgi autora izteiksmes veids.

Tāpat arī „Hemingveja nāve” (1984) tīri labi varētu šeit nebūt. Pati par sevi novele nav slikta, bet tā ir viena no tām novelēm, kas ir rakstīta tikai savam laikmetam. Stāstu par kolhoznieci glābj vienīgi viņas sastapšanās ar faktu, ka Hemingvejs izdarījis pašnāvību. Var jau būt, ka krājumā tas iederas aiz tās pašas vēlmes parādīt autora daudzpusību.

Šie piemēri nav vienīgi, taču nevēlos vēl kaut ko izcelt, jo par spīti trūkumiem grāmata kompozicionāli veiksmīga. Stāsti tajā nav sakārtoti hronoloģiski, tomēr lasot no vāka līdz vākam tikai retumis iejaucās sajūta, ka tie rakstīti tik dažādos laika posmos.

Šķiet, ka noveles sakārtotas ņemot vērā šos autora patiesības meklējumus. Pirmā novele iesākas ar viņa bērnību, kurā viņš saskaras ar Staļina nāvi, un īsti nevar saprast vai sērot vai nē. Vairākās novelēs tiek pieminēti viņa vēlme aizbraukt uz sapņu pilsētu Prāgu. Un tad vēl ‘gudrie’, kuri iemiesojušies dažādās formās nostājas uz dzīves ceļa.

Atbilžu meklējumi kulminējas novelē „Aizmirstais Ābrahams”. Tā ir sarakstīta itin kā sarunas veidā ar Ābrahamu. Tajā savijas autora stāsts par diplomātisko pieredzi un patiesības meklējumiem. Novele hronoloģiski ir sarakstīta kā pēdējā, un liek domāt, ka atšķirībā no citām rakstīta ar domu par šo grāmatiņu. Ja tās mērķis bija sasiet kopā šos patiesības meklējumus, tad tas arī veiksmīgi ir izdarīts.

Līdztekus šai, īpašas atzīmēšanas vērtas būtu noveles „Draugs” (1980, izlasāma arī portālā Satori.lv), kaut vai lieliski poētiskā stila dēļ, un „Mākslinieka portrets” (1990), kas ir vien no retajām, kas nav rakstīta pirmajā personā.

„Ikvienam saprotams, ka nāve māksliniekam nebija vienaldzīga .Nāves tēls, nāves krāsa, nāves gaisma. Un tas, kas būs pēc tam.” (79. lpp.)

Jāks Jeerīts ir igauņu dzejnieks, novelists un diplomāts. No 2006 līdz 2010 gadam arī Igaunijas vēstnieks Latvijā.

Grāmatu iegādājos jau nocenotu par Ls 1.13. Vērtējot pēc satura un cenas attiecības, tas bija vienkārši izcils pirkums.