Harijs Poters, filosofija un Dumidora seksuālā orientācija

Harijs Poters un filosofija

Ja Sirius Bleks pārvēršoties par suni (Ķepaini) luncina asti vai tas nozīmē, ka viņš ir suns? Labais, sliktais un neglītais Cūkkārpas izglītības sistēmā. Vai „Harijs Poters” manifestē radikālo feminismu? Un ko vispār varam uztvert par realitāti.

Grāmata „Harijs Poters un filosofija” („The Ultimate Harry Potter and philosophy, Hogvarts for Muggles”, edited by G. Bassham, 2010) analizē visiem labi zināmo stāstu par burvjiem mums līdzās no filosofijas skatpunkta. Pēc būtības filosofija, protams, ir kaut kas tikai vientiešiem (ne-burvjiem) piedienīgs, tomēr šajā grāmatā filosofi ir uzdrošinājušies analizēt arī citai realitātei piederošo Potera jaunskungu un visus ‘viņam līdzīgos’.

Šī ir viena no grāmatām Open Court popkultūras un filosofijas sērijā (Popular Culture and Philosophy series). Cik noprotu, tad šāda veida sērija pastāv jau 2000. gada un ir publicējusi vairāk kā 80 grāmatas par visdažādākajiem popkultūras fenomeniem. Šajā sērijā var atrast tādus darbus kā „Simpsoni un filosofija”, „Vudijs Alens un filosofija”, „Oza zemes burvis un filosofija”, „Pokers un filosofija” utt.

Pēc būtības grāmatas veidotas pēc ļoti vienkāršas formulas: X un filosofija, kur x ir populāra filma, seriāls, mūzikas grupa, personība, sporta vaids vai vienkārši kaut kas ko var uzskatīt par būtisku popkultūras elementu, piemēram, ipod. Par attiecīgo tematu tiek apkopotas filozofiska rakstura dažādu autoru esejas un apkopotas grāmatā. Rezultātā mēs iegūstam kaut ko, kas ir kaut kur pa vidu starp filosofiju, vieglu vakara lasāmvielu un uzziņas materiālu īpaši aizrautīgiem faniem.

Jau kādu laiku atpakaļ vēlējos izlasīt kaut ko no šīs sērijas grāmatām, un uz labu laimi izvēle krita par labu tieši Harijam Poteram. Tagad gan domāju, ka vajadzēja izvēlēties kaut ko citu, jo piemeklēt filozofiskas tēmas šai fantāzijas pasaulei ir vienkārši pārlieku viegli. Uzreiz gan jāsaka, ka man grāmata patika neskatoties uz daudziem trūkumiem. Šķiet, ka galvenais ir to lasīt ar atvērtu sirdi un pārlieku neiedziļinoties tur paustajās idejās.

Grāmata, kuru izlasīju ir jau otrais izdevums. Pirmo reizi tāda tikai izdota jau 2004 gadā, kad vēl nebija publicētas visas sērijas grāmatas (starp citu akcents likts ir uz grāmatām un filmas tiek tikai pieminētas). Šis papildinātais izdevums aptver visas grāmatas un arī intervijas ar autori Dž. K. Roulingu.

Esejas, manuprāt, varētu iedalīt divās kategorijās. Pirmajai kategorijai pieskaitāmas esejas, kuras Hariju Poteru izmanto tikai kā tēmu ierosinātāju, bet tālākajā analīzē vairāk koncentrējas uz problēmas aplūkojumu no dažādām filosofijas perspektīvām. Pa Cūkkārpu klejo spoki  un mēs iegūstam nodaļu par dažādām dvēseles koncepcijām. Otrajai grupai pieskaitāmas nodaļas, kuras tiešām analizē Hariju Poteru no filozofijas skatpunkta. Tajā starpā tiek izvērtētas „Harija Potera” attiecības ar feminismu un Cūkkārpas pedagoģiskā sistēma.

Ņemot vērā, ka katru nodaļu/eseju ir sarakstījis cits autors grāmatas stilistika ir atšķirīga, tomēr ne tik ļoti kā varētu gaidīt. Var noprast, ka sērijas izdevēju uzstādījums ir, lai teksti būtu rakstīti vienkāršā, plašai publikai saprotamā manierē. Nozīmīgas filosofu idejas tiek izklāstītas konspektīvi, vienas vai dažu rindkopu apmērā. Tā kartēziskais dvēseles skatījums pirmajā nodaļā tiek izklāstīts vienā lapaspusē, bet materiālistu skatījumam vajag vien trīs teikumus. Tas ir vienlaicīgi šīs grāmatas pluss un arī tās lielākais mīnuss. Idejas netiek īsti analizētas, bet gan tikai pieminētas un rada visai trivializētu iespaidu kā tādu. Taču vienlaikus šāda pieeja ļauj vienas grāmatas ietvaros pieskarties ārkārtīgi plašam ideju spektram, lādēji rosinot dziļāku interesi.  Tur var atrast Kantu, Aristoteli un Platonu un veselu rindu citus ievērojamākos filosofus un ir aplūkotas tādas tēmās, kā dvēsele, nāve, izvēle, ķermeņa-psihes nošķīrums, feminisms, vara, libertārisms, mīlas dzēriena ētiskie aspekti u.c. Grāmatas saturisko kvalitāti būtiski negribētu apšaubīt, jo visi autori ir profesionāli filosofi no dažādām augstskolām, tomēr ārkārtīga vienkāršotā pieeja dažādām filozofiska rakstura tēmām reizumis šķiet vairāk nekā diskutabla.

Kam šī grāmata varētu būt domāta? Laikam jau pirmkārt visiem Harija Potera faniem. Tā ir viegli uztverama, aizraujoša un domāšanu rosinoša grāmata. Tā ļauj paskatīties uz iemīļotajiem varoņiem no cita skatpunkta un aicina nopietnāk paanalizēt tajā aplūkotās problēmas. Tajā pašā laikā, ja grāmatu lasa kāds ar filosofiju iepriekš nesaistīts lasītājs tad būtu nepieciešams arī kāds, kas palīdz analizēt aplūkotās problēmas. Bez papildus komentāriem lasot šo grāmatu varētu rasties iespaids, ka visa filosofija ir vien tāda nenopietna parunāšanās par tēmu. Šī grāmata varētu būt lieliska vidusskolas filosofijas stundās kā diskusiju rosinošs avots.

Visbeidzot jautājums: Vai Dumidors ir gejs? Acīmredzot jā, jo tā vismaz kādā intervijā apgalvo pati Roulinga (nez kādēļ biju palaidis to garām). Taču būtisks šis jautājums ir no cita aspekta, jo tas rosina diskusiju arī par to cik autonoms ir pats darbs. Vai autoram vispār ir tiesības monopolizēt savus varoņus? „Harijs Poters” ir pabeigts un vismaz tuvākajā nākotnē jauni darbi nav gaidāmi. Kritiķi pēc Roulingas paziņojuma norādīja, ka autoram nav tiesību pievienot faktus, kas nav atspoguļoti pašā darbā. Grāmatu izlasot, katrs lasītājs pats iztēlojas tajā aprakstītos notikumus un veido savu subjektīvu darba interpretāciju, un autoram nav tiesību monopolizēt šīs subjektīvās interpretācijas pievienojot faktus, ārpus teksta ietvariem. Vairums lasītāju, protams, tam nepiekrīt un uzskata Roulingu par neapšaubāmu autoritāti. Par šo un daudz ko citu grāmatā „Harijs Poters un filosofija”.