Harijs Poters, filosofija un Dumidora seksuālā orientācija

Harijs Poters un filosofija
Harijs Poters un filosofija

Ja Sirius Bleks pārvēršoties par suni (Ķepaini) luncina asti vai tas nozīmē, ka viņš ir suns? Labais, sliktais un neglītais Cūkkārpas izglītības sistēmā. Vai „Harijs Poters” manifestē radikālo feminismu? Un ko vispār varam uztvert par realitāti.

Grāmata „Harijs Poters un filosofija” („The Ultimate Harry Potter and philosophy, Hogvarts for Muggles”, edited by G. Bassham, 2010) analizē visiem labi zināmo stāstu par burvjiem mums līdzās no filosofijas skatpunkta. Pēc būtības filosofija, protams, ir kaut kas tikai vientiešiem (ne-burvjiem) piedienīgs, tomēr šajā grāmatā filosofi ir uzdrošinājušies analizēt arī citai realitātei piederošo Potera jaunskungu un visus ‘viņam līdzīgos’.

Šī ir viena no grāmatām Open Court popkultūras un filosofijas sērijā (Popular Culture and Philosophy series). Cik noprotu, tad šāda veida sērija pastāv jau 2000. gada un ir publicējusi vairāk kā 80 grāmatas par visdažādākajiem popkultūras fenomeniem. Šajā sērijā var atrast tādus darbus kā „Simpsoni un filosofija”, „Vudijs Alens un filosofija”, „Oza zemes burvis un filosofija”, „Pokers un filosofija” utt.

Pēc būtības grāmatas veidotas pēc ļoti vienkāršas formulas: X un filosofija, kur x ir populāra filma, seriāls, mūzikas grupa, personība, sporta vaids vai vienkārši kaut kas ko var uzskatīt par būtisku popkultūras elementu, piemēram, ipod. Par attiecīgo tematu tiek apkopotas filozofiska rakstura dažādu autoru esejas un apkopotas grāmatā. Rezultātā mēs iegūstam kaut ko, kas ir kaut kur pa vidu starp filosofiju, vieglu vakara lasāmvielu un uzziņas materiālu īpaši aizrautīgiem faniem.

Jau kādu laiku atpakaļ vēlējos izlasīt kaut ko no šīs sērijas grāmatām, un uz labu laimi izvēle krita par labu tieši Harijam Poteram. Tagad gan domāju, ka vajadzēja izvēlēties kaut ko citu, jo piemeklēt filozofiskas tēmas šai fantāzijas pasaulei ir vienkārši pārlieku viegli. Uzreiz gan jāsaka, ka man grāmata patika neskatoties uz daudziem trūkumiem. Šķiet, ka galvenais ir to lasīt ar atvērtu sirdi un pārlieku neiedziļinoties tur paustajās idejās.

Grāmata, kuru izlasīju ir jau otrais izdevums. Pirmo reizi tāda tikai izdota jau 2004 gadā, kad vēl nebija publicētas visas sērijas grāmatas (starp citu akcents likts ir uz grāmatām un filmas tiek tikai pieminētas). Šis papildinātais izdevums aptver visas grāmatas un arī intervijas ar autori Dž. K. Roulingu.

Esejas, manuprāt, varētu iedalīt divās kategorijās. Pirmajai kategorijai pieskaitāmas esejas, kuras Hariju Poteru izmanto tikai kā tēmu ierosinātāju, bet tālākajā analīzē vairāk koncentrējas uz problēmas aplūkojumu no dažādām filosofijas perspektīvām. Pa Cūkkārpu klejo spoki  un mēs iegūstam nodaļu par dažādām dvēseles koncepcijām. Otrajai grupai pieskaitāmas nodaļas, kuras tiešām analizē Hariju Poteru no filozofijas skatpunkta. Tajā starpā tiek izvērtētas „Harija Potera” attiecības ar feminismu un Cūkkārpas pedagoģiskā sistēma.

Ņemot vērā, ka katru nodaļu/eseju ir sarakstījis cits autors grāmatas stilistika ir atšķirīga, tomēr ne tik ļoti kā varētu gaidīt. Var noprast, ka sērijas izdevēju uzstādījums ir, lai teksti būtu rakstīti vienkāršā, plašai publikai saprotamā manierē. Nozīmīgas filosofu idejas tiek izklāstītas konspektīvi, vienas vai dažu rindkopu apmērā. Tā kartēziskais dvēseles skatījums pirmajā nodaļā tiek izklāstīts vienā lapaspusē, bet materiālistu skatījumam vajag vien trīs teikumus. Tas ir vienlaicīgi šīs grāmatas pluss un arī tās lielākais mīnuss. Idejas netiek īsti analizētas, bet gan tikai pieminētas un rada visai trivializētu iespaidu kā tādu. Taču vienlaikus šāda pieeja ļauj vienas grāmatas ietvaros pieskarties ārkārtīgi plašam ideju spektram, lādēji rosinot dziļāku interesi.  Tur var atrast Kantu, Aristoteli un Platonu un veselu rindu citus ievērojamākos filosofus un ir aplūkotas tādas tēmās, kā dvēsele, nāve, izvēle, ķermeņa-psihes nošķīrums, feminisms, vara, libertārisms, mīlas dzēriena ētiskie aspekti u.c. Grāmatas saturisko kvalitāti būtiski negribētu apšaubīt, jo visi autori ir profesionāli filosofi no dažādām augstskolām, tomēr ārkārtīga vienkāršotā pieeja dažādām filozofiska rakstura tēmām reizumis šķiet vairāk nekā diskutabla.

Kam šī grāmata varētu būt domāta? Laikam jau pirmkārt visiem Harija Potera faniem. Tā ir viegli uztverama, aizraujoša un domāšanu rosinoša grāmata. Tā ļauj paskatīties uz iemīļotajiem varoņiem no cita skatpunkta un aicina nopietnāk paanalizēt tajā aplūkotās problēmas. Tajā pašā laikā, ja grāmatu lasa kāds ar filosofiju iepriekš nesaistīts lasītājs tad būtu nepieciešams arī kāds, kas palīdz analizēt aplūkotās problēmas. Bez papildus komentāriem lasot šo grāmatu varētu rasties iespaids, ka visa filosofija ir vien tāda nenopietna parunāšanās par tēmu. Šī grāmata varētu būt lieliska vidusskolas filosofijas stundās kā diskusiju rosinošs avots.

Visbeidzot jautājums: Vai Dumidors ir gejs? Acīmredzot jā, jo tā vismaz kādā intervijā apgalvo pati Roulinga (nez kādēļ biju palaidis to garām). Taču būtisks šis jautājums ir no cita aspekta, jo tas rosina diskusiju arī par to cik autonoms ir pats darbs. Vai autoram vispār ir tiesības monopolizēt savus varoņus? „Harijs Poters” ir pabeigts un vismaz tuvākajā nākotnē jauni darbi nav gaidāmi. Kritiķi pēc Roulingas paziņojuma norādīja, ka autoram nav tiesību pievienot faktus, kas nav atspoguļoti pašā darbā. Grāmatu izlasot, katrs lasītājs pats iztēlojas tajā aprakstītos notikumus un veido savu subjektīvu darba interpretāciju, un autoram nav tiesību monopolizēt šīs subjektīvās interpretācijas pievienojot faktus, ārpus teksta ietvariem. Vairums lasītāju, protams, tam nepiekrīt un uzskata Roulingu par neapšaubāmu autoritāti. Par šo un daudz ko citu grāmatā „Harijs Poters un filosofija”.

Ziņas par nāvi un patiesības meklējumi

Jaaka_noveles_vaks.cdrJāks Jeerīts, “Ziņas par nāvi”, Mansards, 2011

Nomirst Staļins un Molotovs, mirst pavecāks kolēģis, mirst vecs ebrejs un viņa suns, miris kāds mākslinieks un mirst arī Hemingvejs. Jāka Jeerīta noveļu krājumā kopumā ievietotas 16 noveles, sarakstītas laika posmā no 1980 līdz 2007 gadam. Teju katrā otrajā stāstā tiek pieminēts kāds mirušais, bet tie nekad nekļūst par stāsta centru, bet gan tikai inspirē paša autora pārdomas. Lasot šo grāmatu radās iespaids, ka daudzas noveles ir autoram ļoti personīgas. Lielākoties tās ir rakstītas pirmajā personā un atspoguļo kādu posmu no viņa paša dzīves. Tie, vismaz daļa, ir tādi autobiogrāfiski fragmentiņi.

Uz grāmatas aizmugurēja teikts, ka šīs noveles „parāda autora literāro daudzpusību un ļauj izsekot viņa gara un dzīves pieredzei, ceļojumiem sevī un pie sevis un patiesības meklējumiem”. Diemžēl, gan nākas secināt, ka acīmredzot šī vēlme „izsekot gara un dzīves pieredzei” vietumis paliek par nastu.

Grāmata ir sarakstīta laika posmā, kas aptver 27 gadus. Pats par sevi saprotams tas arī nozīmē, ka stāsti ir ārkārtīgi dažādi. Tie vienlaikus vēstī gan par dzīvi Padomju Savienībā, gan par brīvo Igauniju un sastapšanos ar rietumu kultūru. Jāks Jeerīts raksta precīzā vienkāršā valodā, kas neapgrūtina ar pārmērīgu metaforu lietošanu ,un pat poētiskākajās no novelēm (piem. Draugs) viņš saglabā šo skaidro izteiksmes formu, kuru es ārkārtīgi cienu.

Tomēr no šīs mēģinājuma aptvert dzīves pieredz grāmata cieš, un, manuprāt, tieši saturiskajā ziņā. Līdztekus ārkārtīgi spēcīgām novelēm parādās arī tādas, kas liek uzdot jautājumu: „Nu un?” Tāda ir, piemēram, novele „Septiņi mēneši un septiņas dienas” (2005), kas vēsta par autora pieredzi kā diplomātam strādājot Itālijā. Tas ir viegls pastāstiņš, par precīzo ziemeļnieku sadursmi ar nesteidzīgajiem itāliešiem. Pašam stāstam nav ne vainas, tomēr tas īsti nepaceļas pāri vienkāršam atmiņu stāstījumam. Nedaudz pacelties pāri kādai preses slejai ļauj vienīgi autora izteiksmes veids.

Tāpat arī „Hemingveja nāve” (1984) tīri labi varētu šeit nebūt. Pati par sevi novele nav slikta, bet tā ir viena no tām novelēm, kas ir rakstīta tikai savam laikmetam. Stāstu par kolhoznieci glābj vienīgi viņas sastapšanās ar faktu, ka Hemingvejs izdarījis pašnāvību. Var jau būt, ka krājumā tas iederas aiz tās pašas vēlmes parādīt autora daudzpusību.

Šie piemēri nav vienīgi, taču nevēlos vēl kaut ko izcelt, jo par spīti trūkumiem grāmata kompozicionāli veiksmīga. Stāsti tajā nav sakārtoti hronoloģiski, tomēr lasot no vāka līdz vākam tikai retumis iejaucās sajūta, ka tie rakstīti tik dažādos laika posmos.

Šķiet, ka noveles sakārtotas ņemot vērā šos autora patiesības meklējumus. Pirmā novele iesākas ar viņa bērnību, kurā viņš saskaras ar Staļina nāvi, un īsti nevar saprast vai sērot vai nē. Vairākās novelēs tiek pieminēti viņa vēlme aizbraukt uz sapņu pilsētu Prāgu. Un tad vēl ‘gudrie’, kuri iemiesojušies dažādās formās nostājas uz dzīves ceļa.

Atbilžu meklējumi kulminējas novelē „Aizmirstais Ābrahams”. Tā ir sarakstīta itin kā sarunas veidā ar Ābrahamu. Tajā savijas autora stāsts par diplomātisko pieredzi un patiesības meklējumiem. Novele hronoloģiski ir sarakstīta kā pēdējā, un liek domāt, ka atšķirībā no citām rakstīta ar domu par šo grāmatiņu. Ja tās mērķis bija sasiet kopā šos patiesības meklējumus, tad tas arī veiksmīgi ir izdarīts.

Līdztekus šai, īpašas atzīmēšanas vērtas būtu noveles „Draugs” (1980, izlasāma arī portālā Satori.lv), kaut vai lieliski poētiskā stila dēļ, un „Mākslinieka portrets” (1990), kas ir vien no retajām, kas nav rakstīta pirmajā personā.

„Ikvienam saprotams, ka nāve māksliniekam nebija vienaldzīga .Nāves tēls, nāves krāsa, nāves gaisma. Un tas, kas būs pēc tam.” (79. lpp.)

Jāks Jeerīts ir igauņu dzejnieks, novelists un diplomāts. No 2006 līdz 2010 gadam arī Igaunijas vēstnieks Latvijā.

Grāmatu iegādājos jau nocenotu par Ls 1.13. Vērtējot pēc satura un cenas attiecības, tas bija vienkārši izcils pirkums.