Haruki Murakami, 1Q84 triloģija, ZvaigzeABC, tulkojusi Ingūna Beķere, 2012, 2013
Haruki Murakami vārds komentārus neprasa. Diez vai ir vel kāds japāņu autors, kurš tik plaši tiek tulkots pasaulē un Latvijā, kura darbi tūlīt pēc iznākšanas nonāk pārdotāko grāmatu topu augšgalā un, kurš gadu no gada tiek minēts kā viens no potenciālajiem Nobela prēmijas laureātiem. 1Q84 triloģija ir pēdējais latviski tulkotais Murakami darbs. Viņa „magnum opus”, kas kopumā aptver ap 1000 lapaspusēm.
Par triloģiju šo darbu var nosaukt visai nosacīti, jo visas daļas ir lasāms kā viens nepārtraukts vēstījums, un nereti arī tiek izdots kā viena grāmata. Darbs aptver laika periodu astoņu mēnešu garumā. Jauna sieviete pa kāpnēm nokāpj no autostrādes un apkārtējā pasaule ir izmainījusies. Vēlāk izrādās, ka viņa ir pasūtījuma slepkava, kura nogalina vardarbīgus vīriešus. Tad vēl ir matemātikas skolotājs, kurš brīvajā laikā mēģina kļūt par rakstnieku. Viņš piekrīt pārstrādāt kādas vidusskolnieces darbu. Un tad ir mazie cilvēciņi (little people), kuri izlien no mirušas kazas mutes un savērpj gaisa kūniņu. Gan rakstnieku, gan slepkavu kā jau nojaušams saista sena mīlestība un little pepole nav tik nevainīgi kā sākumā varētu šķist. Un tas viss 1000 lapaspušu garumā.
Darbā ir divas paralēlās līnijas. Viena nodaļa vēsta par slepkavu Aomami un nākamā jau par rakstnieku Tengo un atkal par Aomami (trešajā grāmatā parādās vēl viens). Šādu stāstījuma veidu Autors izmantojis jau arī citos darbos. Diezgan ātri viņš ļauj lasītājam noprast, ka abi tēli ir saistīti un viņiem ir neizbēgami jāsatiekas. Jautājumu par likteni šajā darbā vispār tiek apspēlēts daudz un dikti.
Pirmkārt jau sākot lasīt šīs grāmatas ir jāatceras, ka tas ir Murakami, un tas jau garantē zināmu kvalitāti. Viņš raksta nepārprotami gudri un ir viens no autoriem, kurš ļoti veiksmīgi spēj rakstīt viegli uztveramā valodā un tajā pašā laikā nepazeminot literāro latiņu. Viņa darbus ir grūti pieskaitīt kādam žanram. Tajos vienmēr ir fantāzijas elementi (no romāniem izņēmums, šķiet, ir tikai Norvēģu koks), bet tomēr nav fantāzijas literatūra. Fantastika viņam drīzāk ir tikai stāsta elements, kas ierosina darbību. Tamdēļ atsevišķi kritiķi viņa darbus mēdz pieskaitīt maģiskajam reālismam.
1Q84 ir piesātināts ar, Murakami raksturīgajām, intelektuālajām atsaucēm. Tur ir viss sākot no klasiskās mūzikas un Luisa Ārmstronga un beidzot ar Prusta „Zudušo laiku meklējot” un Karlu Gustavu Jungu. Murakami piemīt neapšaubāms talants pa drusciņai vien „iebarot” lasītājam dažādas intelektuālas atsauces. Un nez vai ir daudz autoru, kuri tik neuzkrītošā, bet pārliecinošā veidā spēj motivēt lasītāju ķerties pie Prusta. It īpaši labi Murakami pieprot mūzikas piemeklēšanu saviem darbiem, viņa „Norvēģu koks” lieliski lasījās klausoties tāda paša nosaukuma Bītlu dziesmu, un šajā darbā viņš atkal un atkal atsaucas uz Leoša Janāčeka „Sinfonietta”, kas lieliski uzbur darba noskaņu.
Murakami aizvien arī piedāvā dažādas erotiskās ainiņas. Tur ir gan diezgan izvērsti pirmās lesbiskās mīlestības apraksti, gan māte ar nolaistu krūšturi, gan diezgan dīvaina dzimumakta apraksts. Šādas ainiņas atkārtojas ar zināmu regularitāti un ir pierasts Murakami darbu elements. Taču viņš to dara ar ārkārtīgi labu gaumes izjūtu.
Pēc būtības 1Q84 piemīt visi labam Murakami darbam raksturīgie elementi, un tomēr, šķiet, ka kaut kas pietrūkst. Patiesībā jau pareizāk būtu teikt, ka kaut kas ir krietni par daudz. Manuprāt, tur ir vismaz viena grāmata par daudz. Darbs būtu tikai ieguvis ja tiktu saīsināts vismaz par kādu trešdaļu. Lasot nevienu citu viņa darbu nav bijis tā, ka es gandrīz vai šķiru pāri lapaspuses izlasot vien pāris rindiņas no katras rindkopas. Reizumis pat kādu simts vai vairāk lapaspušu garumā šajā darbā nekas tā īsti nenotiek. Protams, ka nav jābūt nepārtrauktam action, bet Murakami aizpilda lapaspuses aprakstot, kā Tengo vāra sev kafiju vai iet uz tualeti, vai kā Aomame skatās spogulī, vai domā par savu gumijkoku vai lūkojas laukā pa logu. Tik tiešam apšaubu arī, ka bija nepieciešams viņas biogrāfiju izstāstīt piecas vai vairāk reižu. Šajā darbā ir krietni daudz visa kā, kas nepapildina stāstu, bet tikai drīzāk pastiepj to garumā. 1000 lapaspuses ir vienkārši krietni par daudz un tādam apjomam vienkārši nepietiek ar šo, ne pārāk komplicēto sižetu.
Šis ir arī pirmais Murakami romāns, kur viņš pilnībā atteicies no pirmās personas lietojuma. Bet tādējādi 1Q84 ir Murakami bez Murakami. Diemžēl viņam neizdodas darbu pilnībā savākt un rodas grūti pārvarama atsvešinātība. Pēc dažiem rakstiem var noprast, ka Murakami vēlējies lai šis romāns būtu vienkāršāks, bet arī šajā aspektā viņš ir pārcenties.
Murakami, protams, raksta ļoti labi, un tas ir arī iemesls kādēļ es 1Q84 izlasīju līdz pat beigām, bet šis nav no viņa labākajiem darbiem. Tas ir labs romāns ar ko aizpildīt garos ziemas vakarus, bet neiesaku to nevienam, kurš jau iepriekš nav lasījis kaut ko citu no Murakami, jo 1Q84 var radīt ne to izcilāko priekšstatu par tiešām ģeniālu autoru.
Latviski ir tulkoti teju visi Murakami romāni un nākamgad laikam būs vēl viens. Izsaku tikai cerību, ka kāda izdevniecība kādreiz saņems drosmi izdot arī kādu no viņa īso stāstu krājumiem. Murakami, stāstu rakstnieks, ir varbūt pat krietni labāks par Murakami, romānu rakstnieku.
Menoikejs 