Kandidāti literatūrā

kandidats
Kandidāts

Titāniks, fobijas, Saeimas vēlēšanas, piepūšamie dinozauri, pasaules gala gaidīšana, koncentrācijas nometne, bēres un krietns daudzums grafomānijas. Tas viss „Literārās akadēmijas” Prozas meistardarbnīcas 2013 dalībnieku stāstu krājumā „Kandidāts”, kurā apkopoti šo meistardarbnīcu noslēguma darbi.

Kā, lai vērtē šādu stāstu krājumu? No vienas puses ir skaidrs, ka tas ir autoru iesācēju stāstu krājums un nav pat publicēts drukātā formātā. No otras puses, tas tomēr tiek piedāvāts lasītājiem un ir veidots kā stāstu krājums ar ievadu piedevām. Šķiet, ka jāvērtē ir kaut kā pa vidu, jo vērtējot stāstus tikai kā amatieru mēģinājumus, mēs nonicinātu šo autoru pretenzijas uz profesionalitāti (šķiet, ka tādas pretenzijas šeit ir manāmas), taču vērtējot to kā profesionālu autoru darbu mēs riskētu būt pārlieku nežēlīgi un netaisni pret atsevišķiem stāstiem.
Stāstu krājumi latviešu valodā netiek publicēti īpaši bieži, vēl jo retāk tiek publicētas stāstu antoloģijas. Šādi veidoti stāstu krājumi man sirdij ir īpaši tuvi, jo vienas grāmatas ietvaros dod iespēju iepazīties ar dažādiem rakstības stiliem un autoru skatījumiem. Nereti šādi stāstu krājumi tiek veidoti pēc noteikta žanra vai tematikas, lai izveidotu vienotu un pabeigtu krājuma iespaidu. Šajā gadījumā krājuma uzstādījums šādu iespēju izslēdz, un tomēr tas atstāj visnotaļ vienotu un pabeigtu iespaidu, un no kopējās izjūtas izkrīt vien daži stāsti.
Guntis Berelis krājuma ievadā apcer vai vispār ir iespējams iemācīt kļūt par rakstnieku. Laikam jau nē. Var vienīgi iemācīties kļūt par rakstnieku. Berelis uzskata, ka meistardarbnīcu galvenais uzdevums ir piespiest mācīties. No 16 meistardarbnīcu dalībniekiem, līdz beigām izturēja 10, kuru stāsti arī apkopoti šajā krājumā.
Manuprāt, savāktākais krājuma stāsts ir Lienes Rūces „Zeme”. Tas vēsta par sievieti, kur ļoti mīl savu dārzu. It kā nekas daudz nenotiek, bet stāsts labi turas kopā un nav īpaši daudz kur ‘piesieties’. Tas arī ir vienīgais stāsts, par kuru runājot nav jāliek liels „bet”.
Ulža Krastiņa „Kandidāts jeb kādas kampaņas neveiksmes noslēpums” ir satīrisks stāsts par vēlēšanām. Par to kā vēstures skolotājs nodibina vienas cilvēka partiju Par labāku dzīvi jau šodien un iesaistās politiskajā cīņā. Rodas sajūta, ka stāsta rakstīšana autoram ir sagādājusi patiesu prieku un zināms prieks rodas arī lasītājiem. Un tomēr relatīvi īsais stāsts tā arī nekad nespēj pacelties pāri tādai paprastai ironijai par Latvijas politisko vidi.
Lauras Feldbergas „Zemūdens bērni” ir stāsts par bailēm un baiļu dabu. Brīžiem likās, ka stāstam īsti neizdodas izrauties no rāmā plūduma un kaut kāda naivuma, kas it īpaši jūtams lasot dialogus. Bet idejiskajā līmenī šis droši vien ir vislabākais no stāstiem.
Daces Akermanes „Alises Grīnas diktofons” ir par mazmeitu un vecvecākiem. Nu kāda velna pēc latviešu rakstniecei jāraksta par klišejisko Titāniku. Un tomēr jūtami patīkami veidoti tēli, pat neskatoties uz liekvārdību.
Lauras Celmiņas „Patapinātāji” un Katrīnas Rudzītes „Pasaules gals” ir stāsti, par kuriem nav īsti ko teikt. Nekas īsti nenotiek, nekādas atklāsmes netiek gūtas un arī nekāds valodiskais baudījums netiek piedāvāts. „Patapinātāji” ir par studentes dzīvi un attiecībām ar citiem studentiem. „Pasaules gals” ir par kādu meiteni, kura apcer domu, ka var uznākt pasaules gals. Šis stāsts vairāk nekā citi atgādina grafomonisku apcerējumu par dzīvi un dzīves jēgu.
Lindas Skrandas „Sieviete” ir stāsts par koncentrācijas nometni sievietēm. Apokaliptiskā traģisma noskaņa varbūt ir nedaudz pārspīlēta, un lai arī šāda žanra stāsti man ne sevišķi iet pie sirds, tomēr uz kopējā fona tas tematiski izcēlās.
Mārītes Štālas „Smilšu mandalas, klejojošie teksti” ir stāsts, kas balstās uz ideju. Meitene ir iedomājusies, ka draugs viņu grib nožmiegt. Ideja gana interesanta, izklāsta veids arī, bet beigās tas kaut kur izčib un stāsts vairāk atgādina joku.
Ilgas Liepiņas „Dinozauru medības” ir neliels stāsts par meiteni, kura sāk piestrādāt par auklīti. Stāsts ir īss un atrisinājums negaidīts.
Vislielākās pārdomas radās lasot Zandas Tereško „Tehnisko cilvēku”. Iesākumā stāsts neatgādina neko citu kā vien savas žults izgāšanu uz papīra. Visiem kādreiz mēdz sakrāties zināms daudzums niknuma, bet nesaprotu kādēļ tas jāmēģina padarīt par stāstu. Galvenā varone Elīna ir paņēmusi (klasiski) ātros kredītus, iztērējusi tos par štruntiem un vairs nezina kā atkauties no parādu piedzinējiem. Šo stāstu tik tiešām gribējās mest pie malas, jo galvenās varones apņēmība nozākāt visu un visus ir vienkārši nomācoša. Tad arī paradās visnotaļ krāšņas metaforas, piemēram, runājot par savu Omu: „Vecā, mirusī dzemde atdzīvojās un deva nepareizus impulsus smadzenēm. Dzemde teica – piepildi mani, Oma domāja kā domāt citādāk”. Lai piepelnītos Elīna sāk filmēt bēres, un tad arī parādās zināma jēga. Stāsta otrā puse atstāj pat diezgan patīkamu iespaidu, taču šķiet, ka to tā īsti izglābt nespēj.
Neskatoties uz kritiku, ko esmu tam veltījis, man krājums patīk. Daudziem stāstiem varētu pārmest liekvārdību, bet iespējams tas ir tādēļ, ka man tuvāks ir Hemingveja lakoniskais stils. Stilistiski būtībā visi stāsti ir uzrakstīti labi, un daudz lielākas problēmas ir jūtamas formas ziņā. Stāsts ir specifisks žanrs un ne katrs, kas spēj rakstīt romānus spēj rakstīt stāstus, un otrādi. Radās sajūta, ka daži no šiem autoriem raksta žanrā, kuru viņi nesaprot un kurš viņiem arī nepatīk.
Kopumā krājums atstāj ļoti patīkamu iespaidu. Nelasāmu stāstu nav, kāda puse ir krietni aizraujoši, un pārējie ir mazākais cerīgi. Turklāt krājumu var lejupielādēt bez maksas las.am

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s